Adventistu Liepājas draudzes pirmsākumi

Viss sākās tais laikos, kad Latvija bija viena Cariskās Krievijas no guberņām. Savukārt Krievijas teritorija līdz 1907.gadam bija Adventistu Baznīcas Vācijas draudžu ūnijas misijas lauks. Adventistu draudze Krievijā tika dibināta 1886.gadā un tad pēc diviem gadiem kāds grāmatu kolportieris no Krievijas dienvidiem devās uz Baltiju, bet nesaņēmis atļauju un pēc diviem neveiksmīgiem kolportāžas mēģinājumiem atgriezās Krievijā. Pēc nepilniem desmit gadiem atkal tika sludināta vēsts Rīgā un 1896. gadā Rīgā izveidojās pirmā draudze Latvijā. Pēc četriem gadiem 1900.g., uz Liepāju dodas Kārlis Reifšneiders. Kā Bībeles strādnieku uz Liepāju 1902.gadā nosūtīja Jāni Sproģi. Šie tad arī ir zināmie pirmie adventistu misionāri Liepājā.
Mūsu Liepājas draudzei pieder kāda nenovērtējami liela vēsturiska bagātība – pašu pirmo draudzes locekļu rakstiskas atmiņas. Un tā mēs lasām, Annas Dūrējas atmiņas: „Paši pirmie, kas Liepājā ticībā un paklausībā uzņēma 3-kārtīgo eņģeļu vēsti bija 2 cilvēki. Tas bija 1903.gada 25. aprīlī S.D.A. sludinātājs Jetners Liepājas jūrmalā kristīja Gruntmani un mani. Mēs bijām divi vien...” (4)
Līdz 1905.gada revolūcijai gan Rīgas draudze, gan arī Liepājā un tās apkārtnē darbojošās interesentu grupas darbojās nelegāli, jo oficiālās sapulcēšanās tiesības cariskajā Krievijā bija tikai valsts baznīcām. 
1905. gadā nodibinājās Liepājas draudze. 1906. gadā tika izdots Stolipina dekrēts par sirdsapziņas brīvību Krievijas impērijā(5). Valsts Dome Pēterburgā pieņēma lēmumu par propagandas brīvību(6) un saskaņā ar šo likumu draudze varēja pulcēties legāli un izdot legāli savu literatūru.
1909. gada janvāra pirmajās dienās sludinātājs J.Šneiders Palmu ielā – 3(1?), sētas mājā sāka noturēt atklātus evaņģelizācijas dievkalpojumus. Ar to sakās jauns uzplaukuma posms. Cilvēki ceļu pie adventistiem atrada dažādi. Piemēram, kāds baptistu draudzes loceklis Ulbergs uz ielas atradis grāmatiņu „Tagadējā laika patiesība” un sācis svētīt sabatu. Tad viņš aicinājis sev līdzi uz Palmu ielu septiņpadsmit gadīgo Jāni Stotu, kurš arī bijis baptistu draudzes loceklis. Neskatoties uz vecāku un baptistu draudzes mācītāja stiprajiem iebildumiem jauneklis izdomājis dažādus veidus kā apmeklēt adventistu draudzi. „Sabata rītos darba drebēs ar maizīti ķešā, it kā ietu uz darbu, bet īstenībā no plkst. 6. rīta gāju uz atvērto katoļu baznīcu un tur sēdēju līdz pl.8. Tad atlikušo dienu pavadīju pie Bībeles, kādā Adventistu ģimenē. Ilgi to neizturēju atstāju sabata svētīšanu un gāju svētdienās dziedāju atkal Baptistu draudzes korī un dzīvojām, ka svētkos. Bet Svētais Gars man mieru nedeva, nu pārkāpu Desmito bausli apzinīgi. Sāku atkal svētīt sabatu un atklāti pievienojos Adventistu Draudzei 1910. gadā. Pēc tam piekritēji vairojās un kādus 50 piesaistījis, šo sarakstu sludinātājs Šneiders iesniedza gubernatoram un tas draudzi apstiprināja. Pēc Adventistu Draudzes reģistrēšanas brālis Šneiders sludināja arī biedrību zālēs. Sapulces bija pārpildītas…”(7).
Jau tā paša gada 16.maijā mēneša kristīja divdesmit trīs8 cilvēkus un septembrī draudzes locekļu skaits vēl palielinājās par sešdesmit.

(4) Anna Dūrēja. Atmiņu atceres rokraksts. Glabājas Liepājas draudzes arhīvā.
(5) Ciānas Sargs. 1907.Nr.7
(6) Adventes Vēsts. 1938.Nr.7 
(7) Stots J. Atmiņu atceres rokraksts. Glabājas Liepājas draudzes arhīvā.
(8) Dūrējs. Atmiņu atceres rokraksts. Glabājas Liepājas draudzes arhīvā.